Es piedzimu PSRS pastāvēšanas beigu posmā, tāpēc par tā laika pārtikas produktiem man nav nekādu īpašu atmiņu. Man garšo mūsdienu produkti: zema tauku satura biezpiens, augu izcelsmes piens, gatavie ēdieni un rudzu sausmaizītes.
Bet mans tētis un mamma ar nostalģiju atceras, cik gards padomju laikā esot bijis govs piens, it īpaši kopā ar svaigu baltmaizi.
Pēc vecāku stāstītā, tolaik pienu gatavoja no dabīgām izejvielām un tas ātri saskāba, pārtopot garšīgā rūgušpienā, no kura cepa pankūkas.
Piens padomju sabiedrībā bija neatņemama uztura sastāvdaļa, cilvēki to pirka teju katru dienu un izmantoja rīta putras pagatavošanai vai dzēra tāpat, izbaudot tā īpašo garšu.
Neparasts bija paradums vārīt pienu: daži to darīja, lai iznīcinātu baktērijas, bet citi – lai pagarinātu produkta glabāšanas laiku.
Daudzi pat gatavoja ceptu pienu ar gardu brūnu garoziņu – tas bija deserts ar neaizmirstamu bērnības garšu.
Atceros, ka mūsu mājās ilgi glabājās veca emaljas krūze ar vāku, no kuras mēs vēlāk nolēmām atbrīvoties.
Bērnībā mamma bieži sūtīja manu vecāko brāli iegādāties izlejamo pienu veikalā vai no mucas uz ielas, piekodinot, ka jābūt uzmanīgam, lai nepazaudētu naudu.
Atceros arī 0,5 litru stikla pudeles, kurās tirgoja pienu. Kad man bija tikai četri gadi, es pavadīju brāli tukšo pudeļu meklējumos.
Cik atceros, taras pieņemšanas punktā par vienu šādu pudeli maksāja veselas 20 kapeikas – ar to pietika, lai nopirktu, piemēram, gardu plombīra saldējumu kraukšķīgā vafeļu glāzītē.
Bet kādas tev ir atmiņas par padomjlaika pienu un tukšo pudeļu meklēšanu? Priecāsimies, ja pastāstīsi komentāros!